Bērni ar speciālajām vajadzībām

BĒRNI AR SPECIĀLAJĀM VAJADZĪBĀM

Viena no aktuālākajām speciālās pedagoģijas problēmām ir bērni ar speciālajām vajadzībām, to audzināšana un mācīšana. Nosacīta pamatbāze bērnam ar speciālajām vajadzībām attīstībā, viņa sociālā rehabilitācijā un adaptācijā ir sensitīvā periodā sekmīgi organizēta speciālās korekcijas pedagoģiskā iedarbība.

Mūsdienas prasa nodrošināt tādus apstākļus, kas veicinātu katra bērna personības psihisko, fizisko un sociālo attīstību atbilstoši viņa spējām un dotumiem.

Jēdzienam “attīstība” ir divējāda nozīme.

Pirmkārt, tas ir kvalitatīvs process, kas saistīts ar organisma strukturālām pārmaiņām – ķermeņa šūnu diferencēšanos jeb specializēšanos un jaunu šūnu grupu jeb audu veidošanos. Tā nobriest atsevišķi orgāni un orgānu sistēmas. Otrkārt, jēdziens “attīstība” tiek lietots arī plašākā nozīmē un ietver sevī gan kvalitatīvo, gan arī kvantitatīvo aspektu.

Cilvēka fiziskā un psihosociālā attīstība norit ciešā savstarpējā saistībā.

Psihosociālā attīstība saistīta ar

• galvas smadzeņu nobriešanu;
• izziņas jeb kognitīvo attīstību (sajūtas, uztvere, iztēle, domāšana, atmiņa);
• emocionālo attīstību;
• personības psihisko īpašību veidošanos (temperaments, spējas, raksturs, intereses, vajadzības);
• izmaiņām voluntārajā stāvoklī (griba);
• personības socializāciju (personība attīstās vidē, pārņemot iepriekšējo paaudžu pieredzi; tiek apgūtas zināšanas, prasmes, veidojas attieksmes, uzvedība, vērtību orientācija; bērns apgūst sociālās lomas).

Fiziski cilvēks nobriest jaunībā, bet psihiskā un sociālā attīstība dzīves laikā turpinās.

Attīstību ietekmē dažādi faktori:

• endogēnie (iekšējie): iedzimtība, prenatālā un perinatālā perioda iespaidi; iekšējie nosacījumi, kas iegūti dzīves laikā;
• eksogēnie (ārējās vides): dabas faktori, sociālā vide, sociālekonomiskie apstākļi, personību socializējošie faktori.

Speciāliem pedagogiem un citiem speciālistiem, kas strādā pirmsskolas izglītības iestādē, kurā īsteno speciālās pirmsskolas izglītības programmas, jāpievērš uzmanība augstākās psihiskās funkcijas veidošanai bērniem ar jauktiem attīstības traucējumiem (turpmāk tekstā – JAT), garīgās veselības traucējumiem (turpmāk tekstā – GVT) un bērniem ar smagiem garīgās attīstības vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem (turpmāk tekstā – GAT). Jānodrošina pilnvērtīgs psiholoģiskais pamats domāšanas un runas attīstībai.

Bērna personības veidošanā liela nozīme ir viņa pašattīstības funkcijām. Dizontoģenēzes apstākļos šīs funkcijas nedarbojas pilnīgi. Bērns bez speciālajām vajadzībām ļoti daudz iegūst ikdienas saskarsmes procesā ar pieaugušajiem, patstāvīgā darbībā. Bērnam ar JAT, GVT un GAT nepieciešama pastāvīga sadarbība, kad pieaugušais soli pa solim ved viņu pa attīstības pakāpieniem, atklājot potenciālās iespējas mazajā cilvēkā.

Lai noteiktu korekcijas darba saturu un metodes, jāapzīmē principiālās pozīcijas un konceptuālā pieeja izveidotās individuālās izglītības programmas veikšanai.

Bērni ar speciālajām vajadzībām veido plašu grupu. Šī grupa aptver bērnus ar JAT, bērnus ar GVT, bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem.

Jēdzienu “jauktie attīstības traucējumi” lieto, runājot par bērniem ar vāji izteiktu centrālo nervu sistēmas darbības nepietiekamību. Šiem bērniem nav dzirdes, redzes, balsta kustību aparāta specifisku traucējumu, smagu runas traucējumu, viņiem nav garīgās attīstības traucējumu. Tajā pašā laikā daudziem no viņiem vērojama polimorfa klīniskā simptomātika: sarežģīto uzvedības formu nenobriedums, traucēta mērķtiecīga darbība ar ātru spēka izsīkumu, traucētas darba spējas, pastāv encefalopātiski traucējumi.

Šo simptomu patoģenētiskā bāze ir bērna pārciestais centrālās nervu sistēmas (turpmāk tekstā – CNS) organiskais bojājums un tā reziduāli organiskā nepietiekamība. Cits cēlonis varētu būt funkcionālais CNS nenobriedums.

Attīstības traucējumu cēloņiem varētu būt dažādi nosacījumi: embrionālās attīstības laikā neizteikti CNS bojājumi; dzemdības ar vieglām traumām; bērnu neiznēsāšana dvīņu gadījumā; infekcijas slimības agrīnā embrionālā attīstības posmā; citu kaitīgu faktoru ietekme. Izdala četrus JAT pamatvariantus:

– Konstitucionālās izcelsmes JAT – harmonisks psihiskais un psihofizioloģiskais infantilisms. Dotajā variantā traucējuma struktūrā, pirmkārt, vērojamas emocionālās un personības nepietiekama brieduma pazīmes. Psihes infantilitāte bieži apvienojas ar infantilo ķermeņa uzbūvi, ar mīmikas un motorikas “bērnišķību”, uzvedībā pārsvarā izpaužas emocionālas reakcijas. Šādi bērni izrāda jaunradi rotaļā, šī darbība viņiem šķiet pievilcīgāka nekā mācīšanās. Mācīties viņiem nepatīk un arī nav vēlēšanās. Uzskaitītās īpatnības apgrūtina sociālo un mācības adaptāciju.

–  Somotogēnās ģenēzes JAT. Raksturīga bērniem ar hroniskām somatiskām saslimšanām – sirds, nieru, endokrīnās sistēmas u.c. Bērnus raksturo stingri izteiktas fiziskās un psihiskās astēnijas parādības, kas noved pie darba spēju samazināšanās, nedrošības, bailīguma veidošanās. Bērni aug norobežojuma un aizlieguma apstākļos, sašaurinātā saskarsmes lokā, ar nepietiekošu zināšanu un priekšstatu krājumu par apkārtējo pasauli. Nereti vērojama sekundārā infantilizācija, veidojas tādas emocionālās personības brieduma īpašības, kas līdz ar darba spēju samazināšanos un paaugstināto nogurdināmību neļauj bērnam sasniegt vecumam atbilstošu attīstības līmeni.

–  Psihogēnās ģenēzes JAT. Pie agrīnas un ilgstošas psihotraumatisko faktoru iedarbības var vērot lielas pārmaiņas bērna neiropsihiskajā sfērā, kas rada neirotiskus un neirozēm līdzīgus traucējumus, personības patoloģisku attīstību. Nekontrolētos apstākļos ir vērojama personības attīstība pēc nestabilā tipa: bērnam dominē impulsīvas reakcijas, neprasme bremzēt savas emocijas. Hiperaizbildnībā veidojas egocentriskās ievirzes, nespēja piepūlēt gribu. Psihotraumatiskos apstākļos notiek neirotiskā personības attīstība. Dažiem bērniem vērojams negatīvisms, agresivitāte, histēriskās parādības, citiem – nedrošums, bailīgums, bailes, mutisms (apzināta nerunāšana ar vienu vai vairākiem cilvēkiem), autiskā spektra traucējumi (bērns vispār nerunā, dzīvo savā iekšējā pasaulē), neirotiski psihiskā dekompensācija (slimīga intelektuālās mazvērtības sajūta un pārdzīvojumi, ievērojami pazemināta mācību darba produktivitāte), psihopātveida psihiskā dekompensācija (emocionālā gribas nestabilitāte, afekta uzbudināmība, kustību hiperaktivitāte, psiholoģiskas tieksmes). Šajā  JAT variantā, pirmkārt, raksturīgi traucējumi emocionālajā – gribas sfērā, pastāv darba spēju samazināšanās, tiešās uzvedības regulācijas trūkums.

–  Cerebrāli organiskās ģenēzes JAT, kuru raksturo izzinošās darbības primāri traucējumi. Tā ir visstabilākā un vissmagākā JAT forma. Pēc savas būtības šie varianti nereti izpaužas ar garīgās attīstības traucējumu robežstāvokli. Pie šī JAT varianta pieskaitāmi brieduma un daudz dažādu pakāpju psihisko funkciju bojājumi. Ir raksturīgi  parciāli, mozaīkveidīgi psihiskās darbības traucējumi, kas radušies no lokāliem, atsevišķu nervu struktūru bojājumiem (grūti iemācīties runāt, skaitīt, lasīt; atpazīt krāsas, ģeometriskās figūras, ciparus, burtus; orientēties telpā, papīra lapā; grūti iemācīt kaut ko darīt ar rokām).

Izdala divas bērnu kategorijas:

– dominē emocionālās sfēras (organiskas infantilitātes tipa) nenobrieduma īpašības. Tās JAT psiholoģiskajā struktūrā savienojas ar emocionālās – gribas un izzinošās sfēras neizveidošanos. Šī parādība ir pārsvarā, atklājas neizteikta neiroloģiskā simptomātika.

– dominē bojājuma simptomi: atklājas stingri izteikti encefalopātiskie traucējumi, parciālās smadzeņu garozas funkcijas traucējumi, pārsvarā ir intelektuālie traucējumi.

Abos gadījumos cieš psihiskās regulācijas funkcijas: pirmajā variantā pārsvarā cieš kontroles posms, otrajā variantā – kontroles posms un programmēšanas posms, ko nosaka visu darbības veidu zemais apgūšanas līmenis  (priekšmetu – manipulatīvais, rotaļu, produktīvais, mācību, runas līmenis). Bērni neizrāda stabilu interesi, darbība nav pietiekoši mērķtiecīga, uzvedība ir impulsīva.

Bieži tādiem bērniem pašvaldības pedagoģiski medicīniskā komisija dod atzinumu par vajadzību mācīt pēc speciālās programmas izglītojamajiem ar garīgas veselības traucējumiem.

Sevišķie stāvokļi bērniem veidojas pedagoģiskās ielaistības dēļ. Šādos gadījumos bērnam ar pilnvērtīgu nervu sistēmu, ilgstoši izjūtot deficītu informatīvā un emocionālā saskarsmē ar pieaugušajiem, vērojams nepietiekams iemaņu, zināšanu un prasmju attīstības līmenis. Pazīstamās situācijās šāds bērns orientēsies pietiekoši labi, bet intensīvas pedagoģiskas korekcijas apstākļos viņa attīstības dinamika būs ļoti būtiska. Tajā pašā laikā pēc dzimšanas veselam bērnam agrīnās deprivācijas apstākļos varētu novērot dažādu psihisko funkciju neattīstīšanos. Pēc dažādu speciālistu atziņām kompensācijas plānā liela nozīme ir bērna vecumam, viņa veselības stāvoklim, mikrosociālās vides specifikai, raksturojumam, aizkavētām funkcijām attīstībā. Ja bērns nesaņem pedagoģisko palīdzību sensitīvos termiņos, tad šī nepietiekamība varētu izrādīties neatgriezeniska.

Pedagoģiskās korekcijas darba organizācija balstās uz sekojošajiem principiem.

Viens no galvenajiem principiem ir diagnostikas un korekcijas vienotības princips. Bērnu grupas ar JAT pēc savas būtības ir diagnostikas un korekcijas grupas. Bērnu attīstības dinamikā mērķtiecīgas korekcijas darba apstākļos svarīga nozīme ir pedagogu vērojumiem, virzieniem, metodēm, konkrētam saturam, lai noteiktu dažādus mācīšanas un audzināšanas etapus.

Traucējumu analīzē ievēro etiopatoģēnētiskās un sistēmiskuma pieejas. Bērna izzināšana kopveselumā ir pamats korekcijas darba optimālā varianta atlasei. Traucējuma struktūras sarežģītību vienmēr nosaka ar iekšsistēmas un starpsistēmas traucējumu starpdarbību. Ja bērnam ir grūtības etalona krāsu, formu, lielumu priekšstatu iegaumēšanā, tas nenodrošina viņa jūtu bāzi domāšanas un runas attīstībai. Un otrādi, impresīvās runas mehānisma brieduma trūkums neļauj bērnam atbilstoši viņa vecuma līmenim vispārināt sensoro pieredzi, izmantot to darbībā.

Viens no vadošajiem diagnostikas un korekcijas principiem ir kompleksas pieejas princips.

Tikai kopveseluma kompleksa izzināšana bērna somatiskā stāvokļa, redzes un dzirdes funkciju; emocionālās, gribas un kustību sfēras izzinošās darbības, personības, runas attīstības līmeņa, zināšanu, iemaņu un prasmju apguves līmeņa izzināšana ļauj pareizi klasificēt bērna stāvokli, prognozēt viņa tālāko attīstību atbilstošos pedagoģiskos apstākļos.

Bērni ar garīgās attīstības traucējumiem veido plašu grupu. Šī grupa aptver bērnus ar GAT, ar autismu un ar autiskā spektra traucējumiem, dementos bērnus.

Šos bērnus  raksturo vispārēji un neatgriezeniski sarežģītākās psihiskās darbības  (it sevišķi intelektuālās darbības) traucējumi, kas radušies totālu, organisku galvas smadzeņu garozas bojājumu vai nepietiekamu tās struktūru anatomiskā un funkcionālā brieduma rezultātā. Turklāt kaitīgo faktoru ietekme notikusi bērna embrionālās vai agrīnās attīstības posmā, un šajā laikā iegūtajām attīstības novirzēm nav progredients raksturs. Intelektuālās darbības traucējumu struktūrā visspilgtāk izpaužas domāšanas (vispārināšanas, abstrahēšanas)  spēju, loģiskās atmiņas, uzmanības, iztēles u. c. izziņas procesu traucējumi. Raksturīgas tādas parādības kā emocionālā nelīdzsvarotība, gribas vājums, visu psihisko procesu norises tempa un līdzsvara traucējumi, valodas attīstības traucējumi un savdabība.

Tātad garīgās attīstības traucējumi nav kādu atsevišķu smadzeņu šūnu vai zonu darbības traucējumu sekas. Tā aptver visu psihi kopumā un ir saistīta ar vispārēju, galvenokārt jaunāko galvas smadzeņu daļu nepietiekamu attīstību.

Garīgās attīstības traucējumu noteikšanā uzmanība jāpievērš tam, vai atklājas definīcijā visas tās minētās pazīmes:

• spilgti izteikti izziņas darbības traucējumi,
• vispārēji un stabili, pie tam agrīni iegūti, centrālās nervu sistēmas bojājumi.

Svarīgi pievērst uzmanību tam, ka tikai ilgstoši un noturīgi izziņas darbības attīstības traucējumi liecina par garīgās attīstības traucējumiem.

Pēc intelektuālā defekta dziļuma izšķir trīs garīgās attīstības traucējumu pakāpes:

• vieglās garīgās attīstības traucējumi,
• izteiktās garīgās attīstības traucējumi,
• dziļās garīgās attīstības traucējumi.

Autisms ir viens no sarežģītākajiem un komplicētākajiem traucējumiem, kas ietekme bērna vai pieauguša sociālo mijiedarbību ar pasauli, ietekmē veidu, kā viņš komunicē (var būt apgrūtināta valodas sapratne un arī mutvārdu runa), uztver apkārtējo pasauli un veido attiecības ar apkārtējiem. Tāpat arī personai ar autiskā spektra traucējumiem var būt ierobežojumi iztēlē un elastīgajā domāšana. Viens no autisma paveidiem ir Aspergera sindroms, ar kuru raksturo cilvēkus, kam nav tik izteiktas autisma iezīmes.

Bērnu ar autiskā spektra traucējumiem (AST) smadzenes apstrādā informāciju specifiskākā veidā, tādējādi viņu sajūtas var darboties atšķirīgi, kā rezultātā bieži rodas problēmas, kontrolējot un pārvaldot savu ķermeni. Šādos gadījumos palīdz dažādas terapijas un noteiktas dienas aktivitātes.

Demence ir psihiskās darbības forma, ko raksturo noturīgi izziņas darbības traucējumi, kurus izsauc galvas smadzeņu bojājumi, kas atšķirībā no garīgās attīstības traucējumiem radušies bērnam vēlākā attīstības posmā, pēc 2-3 gadu vecuma, kad smadzeņu attīstība jau sasniegusi zināmu briedumu. Pēc bērna slimības vai galvas smadzeņu traumām daļēji saglabājas bērna intelektuālais attīstības līmenis.

Izšķir divus demences pamatveidus: organisko demenci un demenci, kuru izraisa dažādi akūti slimību procesi.

Organisko demenci var izsaukt galvas smadzeņu traumas vai infekcijas slimības (encefalīts, meningoencefalīts u.c.), kuras bērns pārslimo pirmsskolas vecumā.  Pie tam šiem traucējumiem ir reziduāls, neprogredients raksturs. Aplūkojamās grupas bērni ir praktiski fiziski veseli.

Otru demences veidu izraisa akūti patogēni procesi galvas smadzenēs. Tā ir progresējošā plānprātība. Ja demences progress ir lēns, bērns var apgūt zināšanas un ir apmācāms. Šai audzēkņu grupai pieder bērni, kas slimo ar epilepsiju, šizofrēniju, centrālās nervu sistēmas reimatiskiem traucējumiem.

Jāatzīmē, ka minētie slimību veidi ne vienmēr rada izziņas darbības traucējumus, lai gan bērniem ar šīm slimībām piemīt savdabīgas personības iezīmes.